1902. gada ziemā sieviete vārdā Mērija Andersone devās uz Ņujorku un atklāja, ka sliktie laikapstākļibraukšanaļoti lēni.Tāpēc viņa izvilka savu piezīmju grāmatiņu un uzzīmēja skici: agumijas tīrītājsārpusēvējstikls, savienots ar sviru automašīnas iekšpusē.
Andersone patentēja savu izgudrojumu nākamajā gadā, taču tobrīd automašīnas bija tikai dažiem cilvēkiem, tāpēc viņas izgudrojums neizraisīja lielu interesi.Desmit gadus vēlāk, kad Henrija Forda modelis T ieviesa automobiļus vispārpieņemtā virzienā, Andersona "logu tīrītājs” tika aizmirsts.
Tad Džons Oišejs mēģināja vēlreiz.Oishei atrada vietēji ražotu manuāli darbināmuauto tīrītājssauc par lietus gumiju.Tajā laikā vējstikls tika sadalīts augšējā un apakšējā daļā, unlietus gumijaslīdēja pa spraugu starp diviem stikla gabaliem.Pēc tam viņš izveidoja uzņēmumu, lai to reklamētu.
Lai gan ierīce prasīja vadītājam ar vienu roku manipulēt ar lietus līmi un ar otru ar stūri, tā ātri kļuva par amerikāņu automašīnu standarta aprīkojumu.Oishei uzņēmums ar nosaukumu Trico drīz dominējatīrītāja slotiņatirgus.
Gadu gaitā,tīrītājiir atkal un atkal izgudroti, reaģējot uz izmaiņām vējstikla dizainā.Taču pamatkoncepcija joprojām ir tā, ko Andersons ieskicēts uz Ņujorkas tramvaja 1902. gadā.
Kā teikts vienā agrīnajā logu tīrītāju reklāmā: "Skaidra redzenovērš nelaimes gadījumus un padarabraukt vieglāk”.
Publicēšanas laiks: 10.11.2023