1902. gada ziemā sieviete vārdā Mērija Andersone ceļoja uz Ņujorku un atklāja, ka sliktie laikapstākļi...braukšanaļoti lēni.Tā nu viņa izvilka savu piezīmju grāmatiņu un uzzīmēja skici: agumijas tīrītājsārpusēvējstikls, savienots ar sviru automašīnas iekšpusē.
Andersone patentēja savu izgudrojumu nākamajā gadā, taču tolaik tikai dažiem cilvēkiem bija automašīnas, tāpēc viņas izgudrojums neizraisīja lielu interesi.Desmit gadus vēlāk, kad Henrija Forda Model T ieviesa automobiļus plaša patēriņa tirgū, Andersona “logu tīrītājs"tika aizmirsts."
Tad Džons Oišejs mēģināja vēlreiz.Oišejs atrada vietēji ražotu, manuāli darbināmuautomašīnas tīrītājsko sauca par Lietus gumiju. Tajā laikā vējstikls tika sadalīts augšējā un apakšējā daļā, unlietus gumijaslīdēja pa spraugu starp diviem stikla gabaliem. Pēc tam viņš nodibināja uzņēmumu, lai to reklamētu.
Lai gan ierīce prasīja, lai vadītājs manipulētu ar lietus līmi ar vienu roku un stūri ar otru, tā ātri kļuva par standarta aprīkojumu amerikāņu automašīnās.Oišei uzņēmums, kas galu galā tika nosaukts par Trico, drīz vien kļuva dominējošs.stikla tīrītāja slotiņatirgus.
Gadu gaitātīrītājiir tikuši pārizdomāti atkal un atkal, reaģējot uz izmaiņām vējstiklu dizainā. Taču pamatkoncepcija joprojām ir tāda, kādu Andersons 1902. gadā ieskicēja uz Ņujorkas tramvaja.
Kā teikts vienā agrīnā vējstikla tīrītāju reklāmā: “Skaidra redzenovērš negadījumus un radabraukt vieglāk"..."
Publicēšanas laiks: 2023. gada 10. novembris